Ja jūsu bērns stundās dīdās, nevar nosēdēt vai arī pastāvīgi ir aizsapņojies, pastāv iespēja, ka viņam palūgs aiziet pie speciālista - psihologa vai psihiatra. Un tur, savukārt, ir liela iespēja bērnam tikt pie diagnozes: Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi jeb UDHT.
Tā ir viena no populārākajām skolas vecuma bērnu diagnozēm , un visur pasaulē pieaug šādi diagnosticētu bērnu skaits. Reizē, tā ir viena no pretrunīgākajām diagnozēm. Bieži vecākiem tiek dota arī maldinoša informācija. ”Jūs bērnam smadzenes darbojas citādāk”. “Jūsu pusaudzis varēs mācīties, tikai lietojot medikamentus”…
Šeit daži populāri mīti:
UDHT izraisa neiroloģiski traucējumi bērna smadzenēs.
Šī diagnoze apraksta bērna uzvedību, nevis viņa smadzenes. Patiesībā, pētniekiem tā arī nav izdevies atrast nekādas atšķirības bērnu smadzenēs ar vai bez UDHT. “Pēdējos desmit gados esam aizvien vairāk sapratuši, ka UDHT nav kādas vienas bioloģiskas izcelsmes,” E. Sonuga-Barke, neirozinātnieks, Londonas King’s College.
Tās ir labas ziņas. Ja Jūsu bērnam diagnosticē UDHT, tas nozīmē, ka viņa uzvedība ir traucējoša, izklaidīga vai hiperaktīva. Bet viņa smadzenēm nav nekādas vainas. Vismaz ne tādas, ko kāds neirozinātnieks, kur nu vēl speciālists pēc pusstundas vizītes, varētu noteikt. Turklāt, pētījumi rāda, ka lielā daļā UDHT diagnožu problēmas izraisījis nepareizs uzturs, miega traucējumi, diabēts, dzelzs trūkums, anēmija un citas fiziskas problēmas.
Pastāv īpaši testi, ar kuriem var precīzi diagnosticēt UDHT.
UDHT nav lieta, kas bērnam vai nu ir vai nav. Un nepastāv tāda viena testa, kas to varētu noteikt. Drīzāk, visas šīs uzvedības - hiperaktivitāte, nemierīgums, koncentrēšanās problēmas, impulsivitāte - piemīt visiem bērniem dažādos apmēros. Daļai no tiem tās saasinās pie lielākiem stresiem vai nepiemērotas vides (piemēram, nonākot lielā un skaļā klasē ). Turklāt, vienu un to pašu uzvedības problēmu var izraisīt dažādākās lietas - kādam bērnam būs problēmas noturēt uzmanību, jo viņš slikti guļ, citam - jo vecāki šķiras, vēl kādam - jo viņš smēķē marihuānu, un vēl citam - jo viņš pa sešām stundām sēž telefonā . Līdz ar to mēģināt noteikt, ir vai nav bērnam UDHT diagnoze - kopumā var būt laika un naudas tērēšana. Tā vietā palīdzošāk būtu mēģināt saprast - kā tieši šim bērnam izpaužas traucējošās uzvedības? Kāpēc tās izpaužas tieši šajās situācijās? Kas būs palīdzoši tieši viņam? Un ko no tā vispār ir iespējams viņa skolā vai ģimenē nodrošināt?
Ja bērnam ir UDHT, tad viņam noteikti jāarstējas pie speciālista.
Bērna uzvedību visvairāk ietekmē vieta, kurā viņš atrodas. No šīs vietas arī ir atkarīgs, cik lielā mērā tā ir problēma. Piemēram, hiperaktīvs bērns var būt ļoti nemierīgs un radīt milzumu problēmu klasē. Bet būt ļoti efektīvs un bez jebkādām problēmām futbola laukumā . Līdz ar to pārmaiņas uz vietas arī būs labākā “terapija”. Tradicionālās psiholoģiskās terapijas bērniem ar UDHT uzvedību ir relatīvi maz efektīvas. Strādājot ar bērnu kabinetā ir viegli viņu apmācīt uzvesties labi, bet šī uzvedība reti kad turpināsies, bērnam nonākot klasē. Tāpēc arī bieži nebūs lielas jēgas ar copy/paste drukātajām speciālistu norādēm skolai - atgādnes, papildus laiks u.tml. Ja speciālists nav redzējis bērnu klasē, novērojis viņu dažādos laikos un pie dažādiem pedagogiem, nav izpētījis, ko var vai nevar piedāvāt konkrētajā skolā, tad viņa ieteikumi parasti nebūs pārāk palīdzoši.
Lai pusaudzis ar UDHT varētu mācīties, viņam jālieto medikamenti.
Šis ir viens no lielākajiem mītiem. Tā ir taisnība, ka lietojot noteiktas ķīmiskās vielas, ir iespējams uzlabot koncentrēšanos. Šīs vielas, ko izraksta bērniem ar UDHT, pārsvarā pieder pie stimulantu un amfetamīnu grupas. Tās ir tās pašas vielas, kuras pusaudži arī labprāt izmanto, lai apreibinātos - tādēļ ārstu izrakstītie medikamenti nereti tiek pārdoti tālāk kā populāras narkotikas Telegram vietnē . Kā visām psihotropām vielām, tām var būt arī nopietni blakusefekti. Daži no tiem ir augšanas traucējumi, sirds slimības un psihozes. Protams, dažiem atsevišķiem, ļoti smagiem pusaudžiem, pēc rūpīgas diagnostikas, visu citu līdzekļu izmēģināšanas un iknedēļas uzraudzībā šādi medikamenti var īstermiņā palīdzēt netikt izmestiem no skolas, nenokļūstot uz ielas vai cietumā (pēc manas pieredzes gan Latvijā netiek veikta ne nopietna UDHT diagnostika, ne arī pienācīga uzraudzība medikamentozai ārstēšanai). Taču kopumā medikamentus izraksta gadījumos, kad to blaknes un riski stipri pārsniedz potenciālos ieguvumus. Tur sava loma ir arī farmācijas kompānijām, kurām šie medikamenti veido daudzu miljonu peļņu, un bērnu nevajadzīga pārzāļošana ir aktuāls temats arī citur Eiropā un ASV.
Labā ziņa - pētījumi skaidra rāda, ka vides pielāgojumi skolā sniedz tieši tādu pašu uzlabojumu bērna uzvedībai kā medikamenti. Tāpat ir dažādas treniņprogrammas, kas palīdz uzlabot koncentrēšanos, uzvedību un fokusu - tās ir pieejamas arī Latvijā! Tādēļ būtu nesaprātīgi bērnam uzsākt psihoaktīvo vielu lietošanu, pirms ir veiktas pārējās intervences.
Ja ir UDHT diagnoze, tad tā nepazudīs pati no sevis un cilvēkam ar to būs jādzīvo visu mūžu.
Šī ir gluži vienkārši nepatiesība - dažādi pētījumi uzrāda, ka aptuveni 30-68% pusaudžu un jauniešu, kuriem vienā dzīves posmā diagnosticēts UDHT, vēlāk dzīvē vairs neatbilst šai diagnozei.
Kopsavelkot - ja bērna vai pusaudža uzvedība rada problēmas skolā un citur, tad, protams, tam ir jāpievērš nopietna uzmanība. Tas nozīmētu vispirms rūpīgi meklēt iemeslus: diagnoze ir tikai problēms apraksts, nevis tās cēlonis.
Un pirms ķerties pie bērna iepazīstināšanas ar psihotropajām vielām, kas var nopietni ietekmēt viņa attīstību, vispirms veikt izmaiņas vidē, uzturā, kustībās un dienas režīmā. Absolūtā vairumā gadījumu, tas sniegs pozitīvas pārmaiņas . Dažas lietas nemainīsies, taču labāk saprotot pašu bērnu, būs vieglāk sadzīvot ar viņa personību. Vienlaikus paturot prātā, ka šīs grūtības vairumā gadījumu būs pārejošas.
Comments